Ieva atgriežas mājās un veido savu zemeņu stāstu

Kad Ieva 2019. gadā pabeidza vidusskolu, viņa ilgi nevarēja izlemt, ko darīt tālāk. Kā jau daudziem jauniešiem pēc skolas, arī viņai bija daudz jautājumu – ko studēt, kādu profesiju izvēlēties, kādu dzīvi veidot.

Lai gan bērnība pavadīta laukos, ģimenes saimniecībā, kur netrūka ne dārzeņu, ne ogu, ne dzīvnieku, tajā laikā šķita, ka dzīve jāmeklē citur. Tētis mudināja doties studēt uz toreizējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti, tagadējo Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti, izvēloties pārtikas tehnologu studijas. Taču Ieva tolaik bija dzirdējusi ne pārāk labas atsauksmes par augstskolu, turklāt skolā viņa vienmēr jutās stiprāka eksaktajās zinātnēs – matemātikā, fizikā un ķīmijā, pat piedalījās olimpiādēs. Tāpēc izvēle krita par labu Rīgai un Rīgas Tehniskajai universitātei, kur Ieva sāka studēt finanšu inženieriju. Tomēr jau otrajā kursā viņa saprata – lauki viņu nepamet.

“Es sapratu, ka mani tomēr saista lauki, un, ja otrreiz būtu jāizdara izvēle, es būtu aizgājusi studēt uz LLU lauksaimniecību – agronomiju,” stāsta Ieva.

Viņa pat apsvēra iespēju apvienot studijas abās universitātēs, bet saprata, ka tas nav iespējams. RTU tika pabeigta, iegūts bakalaura diploms, paralēli sākts darbs. Pēc tam gadu no studijām paņemta pauze.

Taču doma par lauksaimniecību nepazuda. 2024. gada vasarā Ieva atkal juta vēlmi mācīties. Viņa saprata, ka pilna apjoma studijas Jelgavā šajā dzīves posmā nebūs iespējams apvienot ar ikdienu, jo tie tomēr ir 4–5 mācību gadi, tādēļ pieņēma lēmumu iestāties Zaļenieku komercvidusskolā un apgūt augkopības tehniķa profesiju. Studijas ilga pusotru gadu, un tieši šajā laikā notika pavērsiens, kas mainīja turpmāko dzīvi.

“Jau kādu brīdi biju domājusi, ka gribētu sākt darīt kaut ko pati, nevis strādāt algotu darbu,” viņa saka.

Augustā pēc pirmā kursa beigām notika tik daudz kas! Vienlaikus bija jāaizstāv prakse un jānokārto kvalifikācijas eksāmeni, bet paralēli radās iespēja iegādāties zemi un māju netālu no vecāku saimniecības. Tajā pašā laikā tika atvērta jauno lauksaimnieku programma, un Ieva nolēma izmantot iespēju.

“Tas bija pagrieziena punkts,” viņa atzīst.

Pēc projekta apstiprināšanas Ieva iegādājās 2,5 hektārus zemes papildu jau iepriekš īpašumā esošajiem 1,5 hektāriem. Visa ziema pagāja dokumentu kārtošanā, saskaņošanās procesos un plānošanā, lai 2026. gadā varētu tikt pie sava plēves tuneļa. Šobrīd tunelis jau ir uzcelts.

“Projekts būtībā ir realizēts, tagad tikai jāstrādā un jāturpina iet uz priekšu,” saka Ieva.

Lauki – saikne no bērnības

Runājot par dzīvi laukos, Ieva atzīst, ka laiks prom no laukiem bija vajadzīgs, lai saprastu un novērtētu, cik labi ir laukos.  Bērnībā lauku dzīve šķitusi pašsaprotama – ģimenē audzēti kartupeļi, dārzeņi, ogas, turētas vistas, aitas, kazas un truši. “Bija viss, kā kārtīgos laukos,” ar smaidu saka Ieva.

Tieši bērnībā aizsākās arī ģimenes stāsts par zemenēm. Sākumā vecāki iestādījuši vien trīs pirmās vadziņas, kuras Ieva ar māsu palīdzējušas ravēt un kopt. Nākamajā gadā vecāki izdomāja, ka jāiestāda “vesels kalns” ar zemenēm. Un vēl nākamajā gadā vecāki iestādīja vēl trīsreiz  vairāk zemeņu. Ar katru gadu zemeņu kļuva arvien vairāk. Un Ieva kā bērns nav varējusi saprast, kam tik daudz vajag.

“Kad vecāki iestādīja pirmās trīs vadziņas ar zemenēm, man kā bērnam tas likās ļoti daudz. Bet pēc tam sapratu – tas bija gandrīz nekas,” viņa smejas. Pieaugot Ieva izgājusi cauri visiem zemeņu audzēšanas posmiem, un tieši šī pieredze šodien kļuvusi par vienu no lielākajām vērtībām. Un no bērnības Ieva atceras tēta interesantos domugraudus, piemēram – “Ne jau tavas rokas stāda zemenes, bet ūdens” – tas ir padoms, kā stādīt zemenes, lai no tām pēc tam nelītu prom ūdens, jo tā ir vesela māksla – pareizi iestādīt zemeni.

Ir arī siltas atmiņas no bērnības, piemēram, par to, kā ar omi stādīti kāposti. Ieva apcer: “Tās ir tādas lietas, ko nenovērtē uzreiz, bet, aizejot no tā prom, tu saproti, cik tomēr labi ir laukos un mājās. Cik tas pašu izaudzētais kartupelītis ir foršs un labs, un ir tas, kas mums ir vajadzīgs”.

Kāpēc tieši zemenes?

“Tā ir kultūra, ko esmu iepazinusi no visām pusēm, ar dažādām kopšanas metodēm, un esmu guvusi arī milzīgu pieredzi par šo arī no vecākiem. Un tieši šī neformālā izglītība – ko vecāki man ir iemācījuši – ir milzīga vērtība, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu,” viņa uzsver. “Ja apkārt jau nebūtu ļoti daudz puķu stādu audzētāju, es, iespējams, audzētu puķes un puķu stādus. Bet šobrīd tomēr mana prioritāte ir zemenes. Šobrīd tunelī puse ir sastādīta ar zemenēm. Bet, apzinoties, ka zemeņu raža pirmajā gadā nebūs liela, tad otra puse šobrīd ir atvēlēta tomātiem un gurķiem.”

Kā ir jaunam cilvēkam saimniekot laukos?

Ieva uzskata, ka jaunam cilvēkam dzīvot laukos ir forši. “Tu vēl esi aktīvs un daudz ko spēj izdarīt. Jā, apkārt nav tik daudz cilvēku, bet man ir labi draugi no skolas un universitātes laikiem, ar ko regulāri ikdienā sazinos un satiekos. Dažkārt man gribētos, lai apkārt ir vairāk cilvēku manā vecumā, bet tas viss ir par perspektīvu, kā tu uz to skaties. Ja tu ej un sūdzies, tad arī viss būs slikti,” apcer Ieva.

Vecāki iemācījuši Ievai uz lietām skatīties reāli, bet no pozitīvā skata  punkta. Iemācījuši arī rūpes par zemi, atbildību par zemenēm, pietāti pret dabu, pret laikapstākļiem. Ieva piekrīt vecākiem, ka, lai varētu ilgtermiņā kaut ko izaudzēt laukos, ir jābūt cieņai pret zemi un kultūru, ko audzē.

Laukos ir miers. Protams, ir daudz darba, sevišķi sezonā, un priekšā ir laiks, kad dienā būs par maz stundu, bet pēc garas darba dienas ir miers, kādu neatrast pilsētā. Tepat ir mežs, dīķis, lapene, un nekur nav jābrauc, lai atpūstos. Šobrīd Ieva ir iekārtojusi savu miera ostu – lapeni, ko izgreznojusi ar lampiņām, aizkariem, un tā ir kļuvusi par Ievas iemīļotāko vietu. Arī Ievas stāstījums par sevi notiek šajā lapenē un sarunas laikā lapenē ielido putni, kas tur ir savijuši savu ligzdu un izdējuši olas.

Runājot par izaicinājumiem līdz šim, Ieva atzīst, ka vēl nejūtas kā uzņēmēja un iesaka par to viņai pajautāt pēc gada, bet šogad jau daudz kam gājusi cauri, kā pati saka, briesmīgi lielai birokrātijai, lai uzceltu savu plēves tuneli.

Ieva atzīst: “Reizēm es saprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs, bet, ja nav jau kādu pamatzināšanu par tādām lietām, reizēm ir grūti to visu saprast.” Taču vecāku ieaudzinātais pozitīvisms liek piebilst, ka iestāžu (LAD, būvvaldes) darbinieki ir ļoti pretimnākoši un atsaucīgi, un visu izskaidro.

Pievēršoties sarunai par nākotni, Ieva ir pārliecināta – zemenes viņas dzīvē paliks. “Es zinu, ka turpināšu audzēt zemenes. Bet manī ir arī mīlestība pret siltumnīcām – laikam tas ir no omes,” viņa saka ar smaidu.  “Kā jau minēts, šobrīd ir uzcelts augstais plēves tunelis, ko saucu par siltumnīcu, un blakus gribētu uzcelt vēl kādu apkurināmu siltumnīcu.”

Tunelī zemenes šobrīd aug zemē, bet nākotnē Ieva gribētu tās audzēt plauktos, mācīties, kā to darīt, izmantojot modernās tehnoloģijas. Šobrīd viņa daudz klausās par ASV Floridas štata audzētāju pieredzi, lasa arī universitāšu pētījumus, lai saprastu, ko varētu ieviest savā saimniecībā.

Ievas stāsts ir spilgts piemērs tam, ka Latvijas laukiem ir nākotne. Jaunieši aizvien biežāk izvēlas atgriezties mājās, pārņemt ģimeņu zināšanas, veidot savas saimniecības un attīstīt laukus ar mūsdienīgu skatījumu un lielu atbildības sajūtu. Tieši šādi cilvēki veido stipru Latvijas lauku vidi – ar darbu, cieņu pret zemi un mīlestību pret savu vietu.

Liela nozīme šajā ceļā ir arī organizācijām un kopienām, kas iedrošina jauniešus nebaidīties sākt. Ieva pavisam nesen ir iestājusies organizācijā Jauno zemnieku klubs, kas jau daudzus gadus apvieno aktīvus jauniešus no visas Latvijas, palīdzot viņiem augt, mācīties un noticēt tam, ka arī laukos iespējams veidot mūsdienīgu, skaistu un piepildītu dzīvi.

Ieva saka, ka Jauno zemnieku klubā ātri sapratusi divas lietas: “Pirmkārt, problēmas mums visiem ir ļoti līdzīgas. Un, kaut arī tu šos cilvēkus pazīsti piecas minūtes, ir sajūta, ka esat uz viena viļņa. Un, otrkārt, es sapratu, ka ir labi, ka ir tāda jaunatne, kas ir par laukiem un kas ir gatava darboties laukos. Tādu jauniešu varētu būt vairāk, bet tie, kas ir, ir spēcīgi, stipri, izglītoti, ar galvu uz pleciem, ar spēju pastāvēt par savu viedokli, spēju pieņemt nopietnus lēmumus, spēju darīt, un ar Latviju sirdī”!