– Kāds, Līga, bija jūsu ceļš līdz veterinārārsta specialitātei, jo bijāt meitene, kura ļāvās dažādām mākslām – zīmēšanai, dziedāšanai, un šķita, ka jūsu ceļš būs mākslu jomā?

– Mana bērnība tika pavadīta gan mūzikā, gan mākslā, bet mīļi man bija arī dzīvnieki. Mājās mums ir saimniecība, un  es zīmēju pamatā zirgus un govis, šie dzīvnieki bija kopā ar mani bērnībā, tā nu arī tagad esmu ikdienā kopā ar viņiem. Mana pirmā izvēlētā profesija nebija veterinārmedicīna, biju izvēlējusies studēt žurnālistiku, bet es ļoti ātri sapratu, ka tas nav mans, šķiet, pēc divām nedēļām, un atceros, ka sēžu komunikācijas vēstures lekcijā un domāju – ko es šeit daru, tā nav mana profesija! Tā to gadu, mācoties Rīgā, visu laiku galvā virmoja doma par veterinārmedicīnu. Iesniedzu dokumentus un septembrī sākās mācības, lai gan vēl iekšēji man nebija sajūta – jā, tas ir mans, bet tad es kaut kā organiski gāju un vairs nekad neskatījos atpakaļ.

– Nākat no ģimenes, kur abi vecāki ir studējuši un beiguši Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, arī viena jūsu vecmamma bija zootehniķe.

– Jā, otrai vecaimātei arī bija savi lopiņi, bites! Neskatoties uz to, man nevienu reizi vecāki neskubināja mācīties veterināriju, tā ir mana izvēle, un tas ir tas labais, jo,  ja tev kāds cits iesaka, ko mācīties, tā jau vairs nav paša izvēle, bet cita virzīts ceļš.

– Mūsdienās veterinārijā ir moderni un ienesīgāk izvēlēties mazo dzīvnieku veterināriju nevis lielo dzīvnieku specializāciju. Jūsu izvēle apstājās pie sarežģītākā ceļa.

– Studijas pabeidzām 40 cilvēki, pie lielajiem dzīvniekiem palikām kādi pieci līdz desmit, bet tas  ir visos kursos tā, ka lielākā daļa izvēlas strādāt ar mazajiem dzīvniekiem, ar lielajiem dzīvniekiem strādā  mazākā daļa.

– Kādas ir jūsu dienas gaitas un kā to var saplānot, jo klienti dzīvo dažādos novados un palīdzību gaida, droši vien, jebkurā diennakts laikā?

– Jā tā ir, šorīt devos izsaukumā jau četros no rīta. Ja klients zvana naktī, uzreiz skaidrs, ka lietas nevar gaidīt, palīdzība nepieciešama nekavējoties, jāceļas un jābrauc! Lielākoties tās ir dzemdību problēmas. Vispār grafika nav, viss ir ļoti individuāli. Parasti rīts sākas ap astoņiem, deviņiem. Drīzāk ir jautājums, cikos beidzas mans darbs – bieži nākas strādāt līdz deviņiem, desmitiem, tas ļoti atkarīgs no darba apjoma, bet jāsaka tā – diena nesākas tik agri, cik vēlu beidzas!

– Kādi ir šī brīža lielākie izaicinājumi veterinārārsta darbā – sarežģīti klīniskie gadījumi vai birokrātija?

– Dokumentu kārtošana kļūst aizvien izaicinošāka, īpaši tagad, kad ir ieviests e-vetis, par kuru neviens no lauksaimniecības veterināriem nav priecīgs, jo it kā tas  ieviests, lai kaut ko atvieglotu un būtu labāka izsekojamība medikamentiem, bet to minūšu darba dienā jau nekļūst vairāk, gluži vienkārši samazinās laiks reālam darbam, birokrātija izaicina. Kopumā izaicinošāks kļūst veterinārais darbs – gan fiziski, gan emocionāli jātiek galā. Lai arī es strādāju ar lielajiem dzīvniekiem, kur  emocionālais fons nav tik liels, bet pati ļoti pārdzīvoju par saviem pacientiem un saviem klientiem, citreiz tas emocionālais ir grūtākais!

– Atceros gadījumu, kad mazā saimniecībā  govij radās pēcdzemdību problēmas, un pieredzējuši veterinārārsti ieteica labāk lopiņu vest uz kautuvi, neieguldot ārstēšanā, kas mazām saimniecībām ir ļoti sāpīgs risinājums, bet jūs uzņēmāties ārstēšanu un braucāt divas reizes dienā 40 km līdz saimniecībai veselu nedēļu un rezultāts – gotiņa atveseļojās. Sakiet, lūdzu, kas tas bija –  līdzcietība vai sevis pierādīšana?

– Man ir augsta atbildības sajūta, ja esmu uzņēmusies atbildību, gribu darīt savu darbu labi, lai man nav jāpārdzīvo par to, jo tas ir mans sirds darbs, esmu ļoti saaugusi ar savu profesiju.

– Vai piekrītat, ka profilakse ir lētāka nekā ārstēšana?

– Noteikti piekrītu, jo profilakse ir laba ēdināšana, labi turēšanas apstākļi, laba ģenētika, un ja mēs profilaktiski izdarām visu, kā tas ir jāizdara, mēs varam izvairīties no dzīvnieku ārstēšanas.

– Kādas ir kritiskās lietas saimniecībās, kur pieļauj vislielākās kļūdas tieši profilaksē?

– Profilaksē, iespējams, visbiežāk pieļauj kļūdas slaukšanas rutīnā, tāpēc mastīti ir tik izplatīta problēma piena govju ganāmpulkos. Domāju, ka kļūdas kopumā ir vienkāršas nezināšanas dēļ, saimnieki nav līdz galam informēti, ko labāk darīt, lai nenonāktu līdz ārstēšanai. Mūsdienās informācijas ir ļoti daudz, svarīgi ir to atrast, zināt un pielietot praksē, galvenais ir nepārtraukt izglītoties, jo pasaule ir dinamiska un tai jātiek līdzi. Ja saimnieki aktīvi izglītojas, tad arī kļūdu paliek arvien mazāk un mazāk. Ir daudz ļoti sakārtotu saimniecību, kur saimnieki ar entuziasmu seko līdzi visām mazajām niansēm. Ir ļoti daudz semināru un vebināru, arī LLKC rīkotu, tikai jāvelta laiks, lai izglītotos, kas ir ļoti svarīgi!

– Vai savā ikdienā esat pamanījusi atšķirību starp vecā kaluma zemniekiem un jauno paaudzi, kura ienāk lauksaimniecībā?

– Noteikti jā! Tas, ko es esmu ievērojusi – jaunie vairāk iegulda tieši profilaksei, līdz ar to dzīvniekus pēc tam mazāk jāārstē. Vecākā gājuma lauksaimniekiem ir grūtāk pievērsties lieliem ieguldījumiem profilaksei, kas ir pamatu pamats – kā mēs veidojam novietnes, kā izvēlamies ģenētisko materiālu u.t.t. Parasti tas ir ļoti laikietilpīgs process, kas aizņem vairākus gadus. Jaunie saimnieki, kam darbīgais mūžs vēl tikai sākas, būvē stabilus pamatus sava uzņēmuma nākotnei, un par to ir prieks.

– Kā tehnoloģijas un inovācijas ienāk jūsu darbā? Jau vairākus gadus,  kārtējā vizītē dodoties, jums vienmēr ir līdzi sonogrāfs, kas atvieglo izmeklēšanu un diagnostiku.

– Jā, tas man ir vienmēr līdzi, bet tagad jaunākais ir bakterioloģiskā mastītu izmeklēšana, jauna tehnoloģija, kas ļoti atvieglo atrast bakterioloģiskos mastītu ierosinātājus, kas man liekas ļoti svarīgi. Es cenšos tajā aizvien vairāk iedziļināties,  jo mastīti rada lielākos ekonomiskos zaudējumus piena lopkopības saimniecībām. Jāskatās nākotnē, lai izvairītos no antibakteriālās rezistences veidošanās, lai veiksmīgāk izārstētu dzīvnieku un lai bezjēdzīgi neizmantotu antibiotikas. Ir jāzina, ar ko mēs cīnāmies. Šobrīd mans palīgs ir ierīce Mastatest, kur diennakts laikā es varu noskaidrot konkrētu  slimības ierosinātāju, ar ko man jācīnās. Lai mums nākotnē būtu efektīvas antibiotikas, mums pareizi ir jārīkojas šī brīža ārstēšanā.

– Kā jums šķiet, cik procentuāli saimnieku domā par ģenētiskā materiāla mērķtiecīgu izvēli?

– Par to domā aizvien vairāk saimnieku.  Paiet salīdzinoši ilgs laiks, līdz mēs iegūstam šo ģenētiski potenciāli labāku piena govi. Tie ir vismaz divi gadi. Laba ģenētiskā materiāla izvēle  ir investīcija nākotnei. Sākumā dodam mēs, un tikai pēc tam dod mums, tā ir dzīves patiesība, un nekad nav otrādi. Sākumā mēs investējam, jo arī labi buļļi ir dārgāki, un sava darba augļus mēs redzam pēc ilgāka laika.

– Vai atnešanās komplikāciju dinamika pieaug vai samazinās?

– Savā septiņu gadu praksē neesmu piefiksējusi dinamiskas izmaiņas, šķiet, ka process ir vienmērīgs. Tiesa, tagad saimnieki izvēlas vairāk šķiroto biomateriālu, līdz ar to vairāk dzimst telītes, kuras ir mazākas un smalkākas, un komplikāciju ir mazāk, jo bieži vien tās ir lielo teliņu dēļ. Tā ir ģenētisko faktoru ietekme, bet fizioloģisko faktoru ietekme paliek – nepareiza guļa, stāvotne, dzemdes sagriešanās –  tur gan palīdzība nepieciešama.

– Šobrīd paralēli savai ikdienai esat uzsākusi jaunas ieceres īstenošanu – Līvānu pilsētā būs jūsu ofisa telpas un vēl kaut kas?

– Jā, iecere ir, bet stāstīt negribas, ja nu nesanāk… Doma tāda, ka vēlos laboratoriju un darba kabinetu, kur veikt bakterioloģiskos un parazitoloģiskos izmeklējumus, izvietot medikamentu bāzi un varbūt aptieciņu ar pieejamām lietām.

– Jūsu aizraušanās ir zirgi.

– Šobrīd viņi dzīvo “Šaurītēs”, kas ir vieta pie Līvāniem, kur var doties apmeklētāji un jāt.  Viens no maniem zirgiem tiek izmantots bērnu apmācībām jāšanā. To dara Rita –  “Šaurīšu” saimniece. Šo vietu izvēlējos, lai maniem zirgiem ir lielāka kompānija un viņi būtu man tuvāk. Es turp dodos brīvajos brīžos. Lai arī man nesanāk ar viņiem darboties ļoti bieži, cenšos ik pa laikam doties izjādēs uz mežu vai vienkārši baudīt zirgu foršo kompāniju.

– Veterinārārsta ikdiena ir ļoti sasaistīta ar patstāvīgu pieejamību, bet kā organizējat  savu aizvietojamību?

– Šobrīd arī Latvijā veidojas veterinārārstu kopprakses, man arī gribētos tādu izveidot, lai pakalpojums būtu pieejams pat tad, ja es pati fiziski netieku pie klienta. Ļoti vēlētos atrast kolēģi, ar kuru varētu būt uz viena viļņa. Eiropas valstīs šāda veida modeļi lieliski strādā, individuālās prakses paliek aizvien mazāk. Dažās valstīs ir tikai kopprakšu darbība. Tāda veida veterinārās prakses ir ļoti labs modelis ne tikai dzīvnieku saimniekiem, bet arī pašiem veterinārārstiem.

– Šobrīd esat arī mācībspēks.

– Jā, pagaidām mācu reprodukciju Bebrenes profesionālajā vidusskolā, bet tas kļūst aizvien sarežģītāk, lai apvienotu ar praksi.

– Kas ir jūsu brīvā laika nodarbes?

– Vecāku saimniecība man ir mīļa vieta, tur es varu 100% strādāt pēc saviem uzskatiem – izmēģināt daudz ko jaunu, izpausties un darīt to, ko es uzskatu par nepieciešamu saimniecības veiksmīgai attīstībai un maksimālam dzīvnieku komfortam. Pagājušā gada sezonā mammas ganāmpulks ierindojies ļoti labā vietā – vienpadsmitais ražīgākais ganāmpulks Latvijā.

– Tas ir ļoti atzīstams rādītājs, kur ir ieguldījums ģenētiskajā potenciālā un, droši vien, atceraties gotiņu mātes un vecāsmātes?

– Man ļoti labi paliek galvā numuri, tos es salīdzinoši viegli atceros, lai gan mājās ir 200 slaucamas govis.

– Vai šogad izjūt pagājušās slapjās vasaras ietekmi uz ganāmpulkiem?

– Jā, barība nav tik laba un saimniekiem vairāk jāinvestē barības satura līdzsvarošanā, kompensējot proteīna trūkumu zāles skābbarībā un cietes deficītu kukurūzas skābbarībā. Tās ir liekas izmaksas saimniecībām.

– Noslēdzot sarunu, vēlos jautāt – kāds šobrīd būtu jūsu ieteikums zemniekiem?

– Lai nepadodas pie šī brīža cenu apstākļiem, vienmēr būs arī labie laiki nozarē, galvenais izturēt šo brīdi!